LATGALES RADIO

128 kbps AAC   128 kbps MP3

64 kbps AAC     64 kbps MP3

2017. gada 9. jūnija plkst. 11:00 klausīsimies jau 5.romāna “Kūgu mūks” radio lasījumu ar atkārtojumu 11.jūnijā plkst. 18:00.

„Jēzus mūs visus un ikvienu ir pazinis un mīlējis visu savu dzīvi, savā agonijā un ciešanās un ir atdevis savu dzīvību par katru no mums: Dieva Dēls „mīlēja mani un par mani atdeva pats sevi” (Gal 2, 20). Viņš mūs mīlēja ar cilvēka sirdi. Šī iemesla dēļ Vissvētā Jēzus Sirds, kas caurdurta mūsu grēku dēļ un mūsu pestīšanas labad (sal. Jņ 19, 24), „tiek uzskatīta par zīmi un simbolu mīlestībai, kuru dievišķais Pestītājs bez mitas dāvā mūžīgajam Tēvam un visiem cilvēkiem bez izņēmuma”” (Pijs XII, Enciklika „Haurietis aguas”, 54; KBK, 478).

Pestītāja Vissvētā Sirds ir dievišķās mīlestības, kuru Viņš dāvā Tēvam un Svētajam Garam, simbols, šīs mīlestības, kuru cilvēktapušais Dieva Vārds parāda cilvēkiem, atrodoties vājajā un iznīcīgajā miesā (sal. Pijs XII, Enciklika „Haurietis aguas”, 55). 

Svētā Mateja Evaņģēlija fragments (Mt 11, 25-30) izceļ divus Jēzus Sirds aspektus: no vienas puses, tā ir vērsta pret Tēvu slavēšanas lūgšanā: „Tēvs, debesu un zemes Kungs, es Tevi slavēju, ka Tu esi to apslēpis gudrajiem un prātīgajiem, bet atklājis to mazajiem.” (Mt11, 25) No otras – Jēzus vēršas pie cilvēkiem ar līdzjūtības saucienu: „Nāciet pie manis visi, kas strādājat un ciešat grūtības, un es jūs atspirdzināšu. Ņemiet manu jūgu uz sevis un mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un pazemīgu sirdi, un jūs atradīsiet mieru savām dvēselēm. Jo mans jūgs ir maigs, un mana nasta viegla.” (Mt 11, 28-30)

Tēva slavēšanas pamatā ir divi iemesli. Pirmais – neviens nepazīst Tēvu,  kā vien Dēls un tos, kam Dēls to grib atklāt (Mt 11, 27). Vārds “pazīt” nav saistīts ar zināšanām, bet gan ar dzīvu kopību, personīgām, tuvām, savstarpējām attiecībām. Tēvs visu ir atdevis Dēlam un neko nav paturējis sev, bet visu, kas Viņam ir, visu, kas Viņš ir, Dēls sludina cilvēkiem (Daniels Dibergs, „Kristus Sirds kontemplācija”, 23. lpp.)

Otrs iemesls, lai godinātu Tēvu: Dieva Atklāsme ir dota nevis tiem, kas lepojas ar savu gudrību un zināšanām, bet gan vismazākajiem, vājajiem, tiem, kurus negrib dzirdēt. Tas, ka savā labvēlībā Tēvs rūpējas par mazajiem, ir noslēpums, kas paslīd garām šīs pasaules gudrajiem un zinošajiem (Daniels Dibergs, „Kristus Sirds kontemplācija”, turpat).

Pēc tam, kad Jēzus bija vērsies pie Tēva slavējot, Viņš izteica līdzjūtību tiem, kas mokās zem kādas nastas. Jēzus vēlas, lai mēs pievērstos Viņa Sirdij un ieklausītos Viņa apsolījumā: „Es jūs atspirdzināšu (..), jūs atradīsiet mieru savām dvēselēm.” (sal. Mt 11, 28-30) Viņš, kas rūpējas par visu cilvēku kopumā, vēlas, lai mēs, paguruši zem dzīves nastas, atcerētos šo apsolījumu, tam noticētu un ietu pie Viņa (sal. Daniels Dibergs, „Kristus Sirds kontemplācija”, 24. lpp.).

Latgales latviešu kongresa un Latvijas valsts simtgades zīmē no 12. maija līdz 24. septembrim programmā “Latgolas Radio” izskanēs Ingas Ābeles romāna “Klūgu mūks” radio lasījumi.

 Latvijā labi zināmais un arī lietuviski tulkotais Ingas Ābeles romāns “Klūgu mūks” ir kā pilns alfabēts, kurā Latvijas vēsture ir fons dramatisma un traģisma pārpilnam patiesam un dziļam stāstam par personību, par gribu un izvēli, par mīlestību un ciešanām, ko izdzīvo cilvēks, tas ir stāsts par pirmo Latgales latviešu baznīckungu un lidotāju debesu alkām, par cilvēka sirds un saprāta ceļiem, par grēku un piedošanu. Galvenā varoņa prototips ir Francis Trasuns – katoļu priesteris, teoloģijas maģistrs, ievērojams valstsvīrs un sabiedrisks darbinieks. Romānā aptverts plašs vēstures periods, ģeogrāfija un tematika. Ābeles valoda ir bieza, barokāla, tā labi piedien aprakstītajam laikam un katoļu kultūrai. 2014. gadā romānam “Klūgu mūks” piešķirta Dzintara Soduma balva par novatorismu literatūrā, 2015. gadā Latvijas Literatūras gada balvas nominācijā “Labākais prozas darbs” un Latgaliešu kultūras gada balva “Boņuks” nominācijā “Par latgaliešu kultūras popularizēšanu Latvijā un pasaulē”.

 Romāna “Klūgu mūks” radio lasījumu ierunāšanā piedalījās vairāki desmiti Latvijas teātru aktieri – Juris Kalniņš, Inga Misāne, Zigurds Neimanis, Jānis Kirmuška, Uldis Dumpis, Mārtiņš Brūveris, Voldemārs Šoriņš, Katrīne Pasternaka, Lidija Pupure, Kaspars Pūce, Indra Burkovska, Gints Grāvelis, Kristaps Rasims, Aija Dzērve, Raimonds Celms, Uldis Anže, Akvelīna Līvmane, Zane Aļļēna, Artis Robežnieks, Daiga Kažociņa, Mihails Karasikovs, Ainārs Ančevskis, Mārtiņš Egliens, Pēteris Liepiņš un citi. Projekta idejas autore un romāna lasījumu balss ir radio diktore, žurnāliste Anta Rugāte. Romāna “Klūgu mūks“ radio lasījumi ierakstīti Jura Podnieka studijā (Rīga), ieraksta režisors Juris Kalniņš, skaņu režisors Anrijs Krenbergs, mūzikas autors Juris Vaivods.

 Romāna radio lasījumu 19 sērijas skanēs “Latgales radio” ēterā no 2017. gada 12.maija līdz 24. septembrim. Jaunā sērija skanēs ik piektdienu plkst. 11.00, bet atkārtojums tās pašas nedēļas svētdienā plkst. 18.00. 2017. gada rudenī romāna “Klūgu mūks” radio lasījumi sāks skanēt arī Latvijas Radio 1. Tāpat tuvākajos mēnešos tiks izdots arī romāna  radio lasījumu audio ieraksts, kas tiks dāvināts Latvijas bibliotēkām, skolām, Latvijas Neredzīgo biedrībai un citiem interesentiem.

 Radio lasījumi ir tapuši pateicoties Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “Latvijai – 100”, AS “Latvijas Gāze”, Latvijas meža īpašnieku biedrības, SIA “Bergvik Skog” un vairāku privāto ziedotāju atbalstam. Īpašs paldies Aigaram Kalvītim un Lars-George Hedlung.

Projekta idejas autore ir radio un televīzijas diktore, žurnāliste un savas dzimtās Latgales vērtību sargātāja Anta Rugāte, viņa arī teicējas – romāna autores balss.
Romāna “Klūgu mūks” varoņu lomās darbojas Latvijas teātru aktieri – Zane Aļļēna, Indra Burkovska, Aija Dzērve, Daiga Kažociņa, Akvelīna Līvmane, Inga Misāne, Katrīne Pasternaka, Lidija Pupure, Ainārs Ančevskis, Uldis Anže, Mārtiņš Brūveris, Raimonds Celms, , Uldis Dumpis, Mārtiņš Egliens, Gints Grāvelis, Juris Kalniņš, Mihails Karasikovs, Jānis Kirmuška , Pēteris Liepiņš, Zigurds Neimanis, Kaspars Pūce, Kristaps Rasims, Artis Robežnieks, Voldemārs Šoriņš. Lielieskaņojums ierakstīts Jura Podnieka studijā. Ieraksta režisors Juris Kalniņš, skaņu režisors Anrijs Krenbergs, komponists Juris Vaivods.

Mūzikas ierakstā piedalījās:Dace Zālīte (čells), Indulis Cintiņš (vijole), Kristīne Kārkle (balss/vijole), Juris Vaivods (akordeons), Mārtiņš Zilberts (klavieres). Mūzikas skaņu ieraksta režisors – Aigars Grāvers

Skanošais romāns “Klūgu mūks” 19 lasījumos tiks raidīts Latgales radio no 2017. gada 12.maija līdz 24. septembrim katru piektdienu plkt. 11.00, un lasījuma atkārtojums tās pašas nedēļas svētdienā plkst. 18.00. 2017. gada rudenī romāna “Klūgu mūks” radio lasījumus pārraidīs arī Radioteātris Latvijas Radio 1. Projekts paredz, ka tiks izdoti arī lasījumu audio ieraksti, kas, sadarbībā ar Nacionālo bibliotēku tiks dāvināti Latvijas publiskajām bibliotēkām, kā arī skolām, Latvijas Neredzīgo biedrībai un citiem interesentiem.

Projekts īstenots pateicoties Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammai “Latvijai – 100″, AS “Latvijas Gāze”, Latvijas meža īpašnieku biedrībai, SIA “Bergvik Skog” un vairāku privāto ziedotāju atbalstam. Īpašs paldies Aigaram Kalvītim un Lars-George Hedlung.

Lielajā ceturtdienā tiek svinētas divas ļoti nozīmīgas svētās Mises: Hrizmas svētīšanas un Kunga Pēdējo vakariņu svētā Mise.  Hrizmas svētīšanas Misē notiek eļļu svētīšana un priesteru solījumu atjaunošana. Eļļu svētīšana visam nākamajam gadam notiek tikai katedrālēs, un to dara diecēzes ordinārijs. Tā simboliski tiek atklāts visa liturģiskā gada vienotais raksturs un pievērsta uzmanība Olīvdārzam. Tieši tur Jēzus savu ciešanu priekšvakarā iekšēji pieņēma savas ciešanas, un tādējādi Olīvdārzs ir kļuvis par mūsu atpestīšanas vietu.

Lielās ceturtdienas vakarā ticīgie pulcējas uz Kunga Pēdējo vakariņu svēto Misi.  Tajā kristieši atceras Euharistijas iedibināšanu.  „Mielasta laikā Jēzus ņēma maizi, svētīja, lauza un deva saviem mācekļiem, sacīdams: „Ņemiet un ēdiet, tā ir mana Miesa,” un, „paņēmis biķeri, pateicās un deva to viņiem, sacīdams: „Dzeriet visi no tā, tās ir manas jaunās derības Asinis, kas par daudziem tiek izlietas grēku piedošanai.” (Mt 26, 26-28) Mises laikā neskan ērģeles un Vissvētākais Sakraments no centrālā altāra svinīgā procesijā tiek pārnests uz Kristus ciešanu altāri.

Vārds ir dāvana. Otrs cilvēks ir dāvana 

Dārgie brāļi un māsas,

Lielais gavēnis ir jauns sākums, ceļš, kas ved uz drošu mērķi – Augšāmcelšanās Lieldienām, Kristus uzvaru pār nāvi. Un šis laiks mums vienmēr ir uzstājīgs pamudinājums atgriezties: kristietis ir aicināts atgriezties pie Dieva «no visas sirds» (Jl 2,12), lai nesamierinātos ar remdenu dzīvi, bet augtu draudzībā ar Kungu. Jēzus ir uzticamais draugs, kurš mūs nekad nepamet, jo pat tad, kad grēkojam, Viņš pacietīgi gaida mūsu atgriešanos pie Viņa un ar šo gaidīšanu apliecina savu vēlmi dāvāt piedošanu (sal. Sv. Mises homīlija, 2016. gada 8. jūnijs).

Lielais gavēnis ir piemērots laiks tam, lai padziļinātu savu garīgo dzīvi, izmantojot tos svētos līdzekļus, ko mums sniedz Baznīca: gavēni, lūgšanu un žēlsirdības darbus. Tā visa pamatā ir Dieva Vārds, ko šajā laikā esam aicināti neatlaidīgāk klausīties un pārdomāt. Šeit es gribētu īpaši pievērsties Līdzībai par bagātnieku un nabaga Lācaru (sal. Lk 16,19-31). Ļausim, lai mūs iedvesmo šī tik ļoti nozīmīgā lappuse, kas mums sniedz atslēgu, lai saprastu, kā rīkoties, lai sasniegtu īstu laimi un mūžīgo dzīvi, un kas mudina mūs uz vaļsirdīgu atgriešanos.

 1. Otrs cilvēks ir dāvana

Līdzība sākas ar to, ka mēs tiekam iepazīstināti ar stāsta diviem galvenajiem varoņiem, tomēr nabags tiek aprakstīts detalizētākā veidā. Viņš atrodas bezcerīgā situācijā un viņam nav spēka no tās iziet. Viņš atrodas pie bagātnieka durvīm un ēd drupačas, kas krīt no viņa galda. Viņa miesa ir klāta vātīm, ko laiza suņi (sal. 16,20-21). Tātad, tā ir drūma aina, kur cilvēks ir noniecināts un pazemots.

Zinot, ka nabagu sauc Lācars, epizode šķiet esam vēl dramatiskāka, jo šis vārds saistās ar apsolījumiem. Tā burtiskā nozīme ir: “Dievs palīdz”. Līdz ar to šis tēls nav anonīms. Tam ir ļoti konkrēti vaibsti. Viņš tiek aprakstīts kā indivīds ar savu dzīves vēsturi. Pat ja bagātnieka acīs viņš ir it kā neredzams, mums viņš liekas pazīstams un gandrīz vai ļoti tuvs. Viņš iegūst sejas vaibstus un, kā tāds, kļūst par dāvanu, neizmērojamu bagātību, par gribētu, mīlētu būtni, kuru Dievs piemin, neskatoties uz to, ka konkrētā situācija, kādā viņš atrodas, cilvēciski ir ļoti nožēlojama (sal. 2016. gada 8. janvāra Homīlija).

Lācars mums atklāj, ka otrs cilvēks ir dāvana. Ieturēt taisnīgu attieksmi pret citām personām nozīmē ar pateicību atzīt viņu vērtību. No tā izriet, ka bagātnieka durvju priekšā esošā nabaga klātbūtne ir nevis šķērslis, kas mums traucē, bet pamudinājums atgriezties un izmainīt dzīvi. Pirmā lieta, uz ko mūs aicina šī līdzība, ir savas sirds durvju atvēršana otram, jo katrs cilvēks – vai tas būtu mūsu kaimiņš, vai nabags, kuru nepazīstam –  ir dāvana. Lielais gavēnis ir labvēlīgs laiks tam, lai mēs atvērtu savas durvis tiem, kuri ir trūkumā, un saskatītu viņos Kristus vaigu. Katrs no mums sastop viņus savā ceļā. Katra dzīvā būtne, ko mēs satiekam, ir dāvana, un tā ir pelnījusi pieņemšanu, cieņu, mīlestību. Dieva Vārds palīdz mums atvērt acis, lai pieņemtu dzīvību un to mīlētu – sevišķi tad, kad tā ir vāja. Taču lai varētu to izdarīt, jāņem nopietni vērā arī to, ko Evaņģēlijs mums atklāj par bagātnieku.

 2. Grēks padara mūs aklus

Līdzībā ļoti spilgti tiek parādītas pretrunas, kādās atrodas bagātnieks (sal. 16,19). Pretstatā nabaga Lācaram, šim tēlam nemaz nav vārda. Viņš vienkārši tiek saukts par “bagātnieku”. Viņa pārpilnību varam redzēt, paskatoties uz viņa apģērbu, kas ir pārspīlēti izsmalcināts. Patiesi, purpurs bija ļoti dārgs. Tas bija vērtīgāks par sudrabu vai zeltu. Līdz ar to, tas bija paredzēts dievišķām būtnēm (sal. Jer 10,9) un ķēniņiem (sal. Tiesn 8,26). Smalkais linu audekls piešķīra gandrīz sakrālu raksturu. Vārdu sakot, šī vīra bagātība bija pārspīlēta – arī tāpēc, ka tā tika izrādīta katru dienu.  Tā bija ierasta parādība. “Viņš lepni dzīroja ik dienas” (16,19). Viņā dramatiskā veidā parādās grēka samaitātība, kas atklājās trīs sekojošos veidos: naudas mīlestība, tukša izrādīšanās un lepnība (sal. 2013. gada 20. septembra Homīlija).

Saskaņā ar svētā Pāvila mācību, “visu ļaunumu sakne ir naudas mīlestība” (1 Tim 6,10). Tas ir galvenais samaitātības iemesls un greizsirdību, strīdu un aizdomu cēlonis. Nauda var pārņemt pār mums varu un tādējādi kļūt par despotisku elku (sal. Apustuliskais pamudinājums Evangelii Gaudium 55. n.). Tā vietā, lai nauda mums kalpotu, lai tādējādi mēs varētu darīt labu un solidarizēties ar citiem, tā var padarīt mūs un visu pasauli par egoistiskas ideoloģijas vergiem, kur mīlestībai vispār nav vietas, un kas kļūst par šķērsli mieram.

Pēc tam līdzība mums vēstī, ka alkatība padara bagātnieku lielīgu. Viņš īsteno sevi šķietamībās, izrādot citiem to, ko viņš var atļauties. Taču šķietamība slēpj sevī iekšējo tukšumu. Viņa dzīve atrodas ārišķības gūstā. Tā ir ieslodzīta eksistences virspusējā, īslaicīgā jeb pārejošā dimensijā (sal. tā paša 62).

Šīs morālās degradācijas zemākais solis ir augstprātība. Bagātnieks ģērbjas kā karalis, tēlo no sevis dievu, aizmirstot, ka ir parasts mirstīgais. Cilvēks, kuru ir samaitājusi bagātību mīlestība, redz tikai pats sevi. Tāpēc viņš neredz tos, kuri ir viņam apkārt. Tātad, piesaistīšanās naudai noved pie zināma akluma: bagātnieks neredz izsalkušo, vātīm klāto un pazemojumu saliekto nabagu.

Redzot šo tēlu, saprotam, kāpēc Evaņģēlijs tik skaidri nosoda naudas mīlestību: “Neviens nevar kalpot diviem kungiem; vai nu vienu tas ienīdīs un otru mīlēs, vai arī vienam izdabās un otru nicinās. Jūs nevarat kalpot Dievam un mamonam” (Mt 6,24).

 3. Vārds ir dāvana

Evaņģēlija fragments par bagātnieku un nabaga Lācaru palīdz mums labi sagatavoties tuvojošamies Lieldienām. Pelnu trešdienas liturģija aicina mūs izdzīvot kaut ko līdzīgu tam, ko pavisam dramatiskā veidā izdzīvo bagātnieks. Priesteris, berot uz pieres pelnus, atkārto šos vārdus: “Atceries, ka tu esi puteklis un par putekli paliksi”. Patiesi, nomirst gan bagātais, gan nabags, un līdzībā aprakstītā galvenā darbība risinās mūžībā. Abi personāži pēkšņi atklāj, ka “mēs neko neesam ienesuši šajā pasaulē un neko nevaram arī iznest” (1 Tim 6,7).

Aizkapa dzīve paveras arī mūsu skatienam, kur bagātnieks gari diskutē ar Ābrahamu, saucot to par “tēvu” (Lk 16,24.27) un pierādot savu piederību Dieva tautai. Šī iezīme piešķir viņa dzīvei vēl pretrunīgāku nokrāsu, jo līdz šim viņš neko nerunāja par savām attiecībām ar Dievu. Patiešām, viņa dzīvē Dievam nebija vietas, jo viņa vienīgais dievs bija viņš pats.

Bagātnieks atpazīst Lācaru tikai aizkapa dzīves mocībās, un viņš gribētu, lai nabags atvieglo viņa ciešanas ar lāsi ūdens. Tas, ko viņš prasa, lai izdara Lācars, līdzinās tam, ko pats būtu varējis izdarīt, bet nekad nedarīja. Tāpēc Ābrahams viņam paskaidro, ka “tu visu labo saņēmi savā dzīvē, tāpat kā Lācars visu slikto; tagad viņš šeit gūst iepriecinājumu, bet tu ciet mokas” (Lk 16,25). Mūžībā tiek atgūta zināma vienlīdzība un par dzīvē saņemtajiem ļaunumiem aizgājējs tiek atalgots ar labo.

Līdzība iegūst daudz plašāku nozīmi un tādējādi sniedz pamācību visiem kristiešiem. Patiesi, bagātnieks, kura brāļi vēl ir dzīvi, lūdz Ābrahamam, lai viņš sūta Lācaru viņus pabrīdināt; bet Ābrahams atbild: “Viņiem ir Mozus un pravieši; lai viņi tiem klausa” (Lk 16,29). Un, atbildot bagātnieka iebildumam, viņš piebilst: “Ja viņi neklausa Mozu un praviešus, viņi neticēs, pat ja kāds no mirušajiem augšāmceltos” (Lk 16,31).

Tādā veidā atklājas bagātnieka īstā problēma: viņa nelaimes slēpjas tanī, ka viņš neklausās Dieva Vārdu; tas viņu noveda pie tā, ka viņš pārstāja mīlēt Dievu un, līdz ar to, sāka nievāt tuvāko. Dieva Vārds ir dzīvs spēks, kas spēj pamudināt cilvēku sirdi atgriezties un no jauna pievērst viņus Dievam. Ja mēs aizveram savu sirdi mūs uzrunājošā Dieva dāvanai, tad mēs aizveram savu sirdi arī brālim, kas ir mūsu dāvana.

Dārgie brāļi un māsas, Lielais gavēnis ir piemērots laiks tam, lai mēs atjaunotos, tiekoties ar Kristu, kurš ir dzīvs savā Vārdā, sakramentos un tuvākajā. Kungs, kurš, četrdesmit dienas pavadot tuksnesī, uzvarēja Kārdinātāja melus, rāda mums, pa kādu ceļu mums ir jāiet. Lai Svētais Gars ved mūs pa īstas atgriešanās ceļu, lai tādējādi mēs no jauna atklātu Dieva Vārda dāvanas nozīmi, tiktu šķīstīti no grēka, kas mūs padara aklus, un kalpotu Kristum, kurš ir klātesošs trūkumcietējos brāļos. Es iedrošinu visus ticīgos paust šo garīgo atjaunotni, piedaloties ārī Lielā gavēņa iniciatīvās, ko daādās pasaules malās rīko daudzas ekleziālās institūcijas, lai veicinātu visas cilvēces satikšanās kultūru. Lūgsimies viens par otru, lai, esot Kristus uzvaras līdzdalībnieki, mēs prastu atvērt savas durvis vājajam un nabagam. Tad mēs varēsim pilnībā izdzīvot Lieldienu prieku un būt par tā lieciniekiem.

 Vatikānā, 2016. gada 18. Oktobrī

Evaņģēlista svētā Lūkasa svētkos

 FRANCISKS

Apbrīna par Dieva darbiem: “Lielas lietas man ir darījis Visvarenais…” 

Dārgie brāļi un māsas,

šī gada 11. februārī visā Baznīcā un īpaši Lurdā tiks svinēta XXV Pasaules Slimnieku diena, kurai ir izvēlēts temats: Apbrīna par Dieva darbiem: “Lielas lietas man ir darījis Visvarenais…” (Lk 1,49). Šī diena, ko 1992. gadā iedibināja mans priekštecis svētais Jānis Pāvils II, un kas pirmo reizi tika svinēta 1993. gada 11. februārī tieši Lurdā, ir izdevība pievērst īpašu uzmanību slimnieku stāvoklim un, runājot vispārīgāk, cietēju stāvoklim. Vienlaikus tā ir pamudinājums tiem, kuri par viņiem rūpējas – sākot ar ģimenes locekļiem, veselības aprūpes darbiniekiem un brīvprātīgajiem – pateikties par no Kunga saņemto aicinājumu palīdzēt slimajiem brāļiem. Bez tam, tā ir izdevība Baznīcai atjaunot sevī gara dedzību, lai tādā veidā varētu aizvien labāk veikt šo savas misijas tik ļoti būtisko daļu, kurā ietilpst kalpošana pēdējiem, slimajiem, cietējiem, atmestajiem un atstumtajiem (sal. Jānis Pāvils II, Motu proprio Dolentium hominum, 1985. gada 11. februāris, n. 1). Viss, kas šajās dienās notiks Lurdā – lūgšanas, Euharistiskā liturģija un Slimnieku svaidīšana, kā arī dalīšanās ar slimajiem un padziļinātas pārdomas par bioētiskajiem un teoloģiski pastorālajiem jautājumiem, noteikti būs jauns svarīgs un ieguldījums šajā kalpošanā.

Jau tagad garīgi nostājoties pie Masabjēlas Grotas, Bezvainīgās Jaunavas statujas priekšā, Jaunavas, kurā Visvarenais ir darījis lielas lietas cilvēces atpestīšanas labā, vēlos apliecināt savu tuvumu visiem jums, brāļi un māsas, kas ciešat, un jūsu ģimenēm; tāpat vēlos paust savu atzinību visiem tiem, kuri kompetenti, atbildīgi un nesavtīgi darbojas dažādās jomās visās pa pasauli izkaisītajās veselības aprūpes iestādēs, lai atvieglinātu jūsu ciešanas, kuri jūs aprūpē un ik dienas gādā par jūsu labsajūtu. Gribu pamudināt visus – slimniekus, cietējus, mediķus, medmāsas un medbrāļus, piederīgos un brīvprātīgos – kontemplēt Mariju, kura ir Slimnieku veselība, Dieva maiguma garants katram cilvēkam un atdošanās Viņa gribai paraugs; gribu arī iedrošināt vienmēr Vārda un sakramentu dzīvinātā ticībā smelt spēku mīlēt Dievu un brāļus arī tad, kad tiek piedzīvota slimība.

Pār mums tāpat kā pār svēto Bernadeti ir Marijas skatiens. Lurdas pazemīgā meitene stāsta, ka Jaunava, kuru viņa nosauca par “Skaisto Kundzi”, raudzījās uz viņu tā, kā raugās uz personu. Ar šiem vienkāršajiem vārdiem tiek aprakstīta attiecību pilnība. Nabadzīgā, neizglītotā un slimā Bernadete jūt, ka Marija uz viņu raugās kā uz cilvēku. Skaistā Kundze ar viņu sarunājas ar lielu cieņu, bez pārākuma. Tas mums atgādina, ka katrs slimnieks ir un vienmēr paliek cilvēciska būtne, un pret viņu kā pret tādu ir arī jāizturas. Gan slimniekiem, gan cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, tai skaitā cilvēkiem ar smagu invaliditāti, piemīt neizmērojama cieņa; viņiem dzīvē ir sava misija un viņus nekad nedrīkst uzskatīt tikai par objektu – pat tad nē, ja reizēm var likties, ka viņi ir pasīvi; īstenībā, nekad tā nav.

Bernadete, pabijusi pie Grotas, pateicoties lūgšanai, savu vājumu pārvērš par atbalstu citiem, pateicoties mīlestībai, viņa kļūst spējīga bagātināt savu tuvāko un, it īpaši, viņa dāvā savu dzīvi cilvēces pestīšanas labā. Tas, ka Skaistā Kundze prasa viņai lūgties par grēciniekiem, mums atgādina, ka slimnieki, cietēji vēlas ne tikai saņemt dziedināšanu, bet arī dzīvot kristīgi un dāvāt savu dzīvi tā, kā to dāvā īsti Kristus mācekļi misionāri. Marija uztic Bernadetei aicinājumu kalpot slimajiem un paaicina viņu būt par Tuvākmīlestības māsu. Viņa izpilda šo misiju tik pilnīgi, ka kļūst par paraugu katram veselības aprūpes darbiniekam. Tāpēc lūgsim no Bezvainīgās Ieņemšanas žēlastību vienmēr prast apieties ar slimnieku kā ar personu, kurai, protams, ir vajadzīga palīdzība, pie tam, reizēm pat viselementārākajās lietās, bet kura ir apveltīta ar dāvanu, kurā var dalīties ar citiem.

Marijas, Noskumušo Mierinātājas, skatiens apgaismo Baznīcas vaigu, kad tā ik dienas darbojas nabagu un cietēju labā. Šo Baznīcas rūpju par ciešanu un slimību pasauli vērtīgie augļi ir iemesls tam, lai pateiktos Kungam Jēzum, kurš, paklausot Tēva gribai, pie tam – līdz pat nāvei pie krusta, solidarizējās ar mums, lai cilvēce iemantotu pestīšanu. No Marijas dzimušā Kristus, Dieva Dēla, solidaritāte ir Dieva žēlsirdīgās visvarenības izpausme, Dieva, kurš atklājas mūsu dzīvē – īpaši tad, kad mēs esam trausli, ievainoti, pazemoti, atstumti, ciešam -, piepildot to ar cerības spēku, kas liek mums atkal celties augšā un mūs atbalsta.

Mums nevajadzētu pazaudēt tik lielu cilvēcības un ticības bagātību, bet drīzāk mums vajadzētu censties stāties pretī savām cilvēciskajām vājībām un vienlaikus – izaicinājumiem veselības aprūpes un tehnoloģiju jomā. Pasaules Slimnieku dienas sakarā mums ir iespēja atjaunot savu entuziasmu, lai veicinātu tādas kultūras izplatīšanos, kura respektē dzīvību, veselību un apkārtējo vidi; tā ir iespēja ar jaunu sparu iestāties personas integralitātes un cieņas labā, tai skaitā, pareizi pieejot bioētikas jautājumiem, vājo aizsardzībai un rūpēm par apkārtējo vidi.

Saistībā ar XXV Pasaules Slimnieku dienu no jauna apliecinu savu lūgšanas tuvumu un izsaku iedrošinājumu ārstiem, medmāsām un medbrāļiem, brīvprātīgajiem un visām konsekrētajām personām, kas kalpo slimniekiem un likstu piemeklētajiem cilvēkiem; ģimenēm, kuras ar mīlestību rūpējas par saviem slimajiem locekļiem. Es novēlu visiem vienmēr būt par Dieva klātbūtnes un mīlestības priecīgajām zīmēm, sekojot daudzo Dieva draugu un draudzeņu spožajai liecībai. No viņu vidus pieminu slimnīcu un veselības aprūpes darbinieku aizbildņus – svēto Jāni no Dieva un svēto Kamillu Delellis, kā arī svēto Māti Terēzi no Kalkutas, kura ir Dieva maiguma misionāre.

Brāļi un māsas – slimnieki, veselības aprūpes darbinieki un brīvprātīgie –, aicinu jūs visus vienoties ar mani lūgšanā un vērsties pie Marijas, lai viņa ar savu mātišķo aizbildniecību atbalsta un pavada mūs mūsu ticības ceļā, izlūdz no sava Dēla, Jēzus Kristus, cerību, esot ceļā uz veselības atgūšanu, brālības un atbildības sajūtu, centību, veicinot integrālu cilvēcisku attīstību, un nesavtības prieku, ik reizes mūs pārsteidzot ar savu uzticību un žēlsirdību.

 Ak, Marija, mūsu Māte, kas Kristū pieņem katru no mums kā dēlu,

atbalsti mūsu sirds paļāvības pilnās gaidas,

palīdzi mums mūsu slimībās un ciešanās,

vadi mūsu pie sava dēla un mūsu brāļa Kristus,

un palīdzi mums uzticēties Tēvam, kurš dara lielas lietas.

Apliecinu, ka nemitīgi pieminu jūs visus savā lūgšanā un no sirds dodu jums Apustulisko Svētību.

2016. gada 8. decembrī, Bezvainīgās Ieņemšanas svētkos

Francisks

Atbilstoši Mozus likumam, kas paredzēja, lai visi pirmdzimtie vīriešu dzimuma bērni tiktu upurēti Dievam pateicībā par Izraēļa pirmdzimto izglābšanu no nāves Ēģiptes gūsta laikā, Jaunava Marija un svētais Jāzeps nesa Bērnu Jēzu uz Jeruzalemes templi. Jūdu pārliecība par sievietes “aptraipīšanos” dzemdību dēļ paredzēja, ka Marijai līdz ar bērna upurēšanu vajag šķīstīties no šī “traipa” un upurēt baložu vai ūbeļu pāri. Marija šo noteikumu izpildīja savas paklausības garā, lai arī viņai nebija pienākuma to darīt. Svētnīcas apmeklējums kļūst par žēlastības brīdi Simeonam un Annai, kuri ir gaidījuši Dieva Apsolīto mesiju, Kungu Jēzu Kristu (Lk 2, 22-40). Tradicionāli upurēšanas svinības pēc Vecās Derības likuma notika 40. dienā pēc zēna piedzimšanas, tāpēc arī Kunga Prezentācija templī tiek svinēta 40 dienas pēc Ziemassvētkiem – 2. februārī.

Svētku pirmsākumi meklējami jau 4. gadsimtā Jeruzalemē, bet Romas Baznīcā šos svētkus ieviesa pāvests Gelāzijs 449. gadā. Vēlāk pāvests Sergijs I (687-701) ieviesa svētku procesiju ar iedegtām svecēm. Mūsdienās pirms Svētās Mises notiek sveču svētīšana, kurai seko procesija, kas simboliski atgādina Jaunavas Marijas un Bērna Jēzus ieiešanu svētnīcā un attēlo Kristu kā Pasaules Gaismu. Svētītās sveces atgādina par Dieva klātesamību mūsu dzīvē, par to, ka mums ir jādzīvo Kristus Gaismā.

Kopš 1997. gada pāvests Jānis Pāvils II aicina šo dienu svinēt kā Dievam veltīto – konsekrēto cilvēku dienu. Viņu aicinājums ir nesaraujami saistīts ar Baznīcas dzīvi un kalpojumu, īpašā veidā izdzīvojot vienotību ar Kristu.

LRKB IC

Rēzeknes Jēzus Sirds katedrālē pēc Sv.Mises plkst. 12:00 ģimenēm tiks dalītas Bībeles.

Aicinātas visas Latgales ģimenes!

2016. gada 27. un 28. septembrī Rēzeknes Katoļu vidusskolas telpās notika Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Kapitula sēde. Pirms došanās mājās luteriskās baznīcas bīskapi uzrunāja Latgales radio klausītājus.

Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome

T: (+371) 6722 1848
F: (+371) 6722 0448

Doma laukums 8A
Rīga, LV-1939
Latvija

neplpadome@neplpadome.lv

SIA “MG Latgolas Bolss” darbojas kopš 2005. gada.

Kopš 2009. gada radio ir Romas katoļu Baznīcas Rēzeknes-Aglonas diecēzes īpašumā.

“Latgales radio” cilvēki klausās braucot automašīnās, publiskās vietās, veikalos, kafejnīcās. Ar interneta starpniecību radio pieejams pat tik tālās vietās kā Sibīrija,
to apliecināja Sibīrijas latvieši, viesojoties Rēzeknē.

Kopš 2012.g. 18. jūlija notiek “Vatikāna radio”
latviešu raidījumu retranslācija.

Garīgo raidījumu programmas īpašs mērķis ir aizsniegt tos, kuri dažādu iemeslu dēļ nespēj apmeklēt dievnamu. Galvenā mērķauditorija ir slimnieki, invalīdi, pansionātu iemītnieki un vecie ļaudis,
kuri veselības stāvokļa dēļ nespēj nokļūt līdz savai draudzes baznīcai.